Kā es apciemoju dzimteni

Tā ir vieta, kur dzīvo īsti Urālu puiši (citi tur vienkārši neizdzīvo)! Viņiem ir pa spēkam čurājot ar strūklu ne tikai saskaldīt pisuāru, bet to pat pilnībā atšķelt no sienas! Lepojos, ka esmu dzimis un 17 gadus nodzīvojis 80 km attālumā no šīs jaukās vietas, Kamenskuraļskas pilsētā. Nezinu, kā klājas pisuāriem manā dzimtajā pilsētā (kaut gan skolā, kur mācījos, to nebija, laikam bija atskaldīti no sienām jau agrāk). Taču ir pilnīgi skaidri zināms, ka vietējā upītē Kamenkā ziemā peldas vairāk nekā vasarā. Kā paskaidroja mans tēvs, kuru vasarā upītē dzīšus neiedzīt, bet ziemā no tās nevar dabūt laukā - vasarā ūdens ir netīrs, bet ziemā – tīrs! Protams, vēlēšanās doties uz kausa izcīņas pirmo etapu neradās, sentimentālu motīvu vadīta, bet, kā attapīgākie jau būs uzminējuši, to radīja vēlme pirms Krievijas čempionāta pirmā etapa veikt izlūkošanu ar kauju. Apsteidzot notikumus, teikšu, ka izlūkošana izdevās godam! Taču par visu pēc kārtas. Kad treneru štābā tika pieņemts lēmums – “Uz Asbestu decembrī brauksim!”, es piezvanīju Ģirtam un viņu “iepriecināju”. Šefs teica: “Nu …jāpadomā… “ un pārtrauca sarunu. Pēc nedēļas saņēmu ilgi gaidīto atbildi: “Ja vajag, tad vajag, sākam gatavoties!” Agrāk biju Ģirtam daudz stāstījis par savas kādreizējās komandas piedzīvojumiem Krievijas ceļos. Teicu, ka Krievijas rallijā šīs sacensības nav nekas sevišķs, tāds sīkums vien, bet nokļūšana tur, turklāt laikā, bet pēc tam atgriešanās mājās – tas gan ir ekstremāls piedzīvojums! Viņš mani pieklājīgi uzklausīja, bet pēc acīm redzēju, ka ne visai tic, uztver kā pasaciņu pie tējas glāzes. Kā parādīja šī izbrauciena pieredze, desmit gados nekas būtiski nav mainījies. Lunaparks strādā! Visas atrakcijas joprojām darbojas! Un kaudze sasistu riepu un nolauzts piekabes jūgstienis, un ledains lietus un putenis! Taču, par godu komandai, kura pirmoreiz bija nonākusi šādā atrakcijā, jāatzīst, ka puiši nokļuva visur, kur vajadzēja, un pat nenokavēja, lai gan tas maksāja vairākas negulētas naktis. Koļcovas lidosta gan pa šo laiku bija mainījusies! Viss kā pie cilvēkiem: gan apsildīts teletraps, gan pat Hertz , tiesa, ar Urālu kolorītu, bet tomēr! Taču vairāk par visu mani iepriecināja nevis lidosta, bet policists, kurš mani ciematā apturēja sakarā ar ātruma pārsniegšanu par 15 kilometriem. Iedomājieties, lai mūsu Maskavas vai par Piemaskavas me…t.i. policists paceltu savu svarīgo pēcpusi un dotos pavicināt zizli 100 rubļu dēļ – ne reizi tādu šovu neesmu redzējis! Es saprotu, kad ātrums pārsniegts par 50 kilometriem vai pat vairāk, tad gan azartu un uzcītību katrs makšķernieks varētu apskaust! Bet te ar mani pieklājīgi parunāja, izteica aizrādījumu un palaida bez soda. Līdz šim brīdim nesaprotu, vai tur viņi visi ir tādi, vai šis bija BRĪNUMS. Īstenībā jau sen esmu ievērojis, ka šo kungu pieklājības līmenis ir stipri atkarīgs no automašīnas, kurā braucot tevi apstādina. Man ir gadījies uzrauties gan ar X6, gan ar Daewo Matiz, gan virkni starpvariantu, likumsakarība bija acīmredzama! Bet šeit es biju ar tēva veco Fordu, un pret mani izturējās tā, kā reti izturas tad, ja uzķeros ar X6. Vareni! Dzimtene! Atrast un klonēt to Ceļu policistu! Labi, jābeidz liriskās atkāpes, citādi pārvērtīšos par blogotāju. Turklāt, kā man teica pieredzējuši ļaudis, lasītājs tagad apslincis, parasti vairāk par trim rindkopām pievarēt nespēj. Tāpēc pie lietas, tas ir, pie sacensībām. Taču līdz sacensībām mums dienu pirms oficiālajiem tetiem bija paredzēti individuālie. Uzdevumi bija vairāki. Vispirms vajadzēja noregulēt piekari un transmisiju. Pirmkārt, ar R4 mums vēl nebija neviena ziemas testa (jo Baltijā ziemas vispār nav) un attiecīgi arī bāzes regulējumu, bet, otrkārt, nebija skaidrs, kā piekare uzvedīsies ļoti viļņotajos karjeru ceļos. Turklāt Vasjam vēl vajadzēja iejusties ziemā un viņam nepierastajos ceļos. Bet pats galvenais – izvizināt vectēvu ar kaujas rallija automašīnu! Vienam cilvēkam šo uzdevumu bija daudz, bet mēs tos visus atrisinājām. Regulēšanu, man par lielu pārsteigumu, paveicām diezgan ātri. Turpmāk mums vēl ir, pie kā pastrādāt, tomēr kopumā gan man, gan Vasjam mašīnas uzvedība patika. Saprast «taisīto» ceļu loģiku ir ļoti grūti un tas vairāk ir pašu sacensību uzdevums, taču to, kā vadīt mašīnu cauri milzīgam viļņu un gaisā sviedienu daudzumam, Vasja, manuprāt, apguva tīri labi. Nav noslēpums, ka par ralliju mūsu valstī interesējas tikai cilvēki, kas paši ar to nodarbojas, viņu draugi un tuvinieki. Viņi, protams, saprata, kas ir “ taisītais” ceļš. Bet ja nu tomēr kāds pēkšņi ir sajaucis adreses, nokļuvis mūsu mājas lapā un nesaprot, par ko ir runa (maz ticams, protams, bet kas tikai dzīvē negadās). Tāpēc tieši Jums, augsti godātais nejaušais viesi, paskaidroju. “Taisītais” ceļš ir tāds, kurš izveidots speciāli sacensībām, bet nav īsts, kaut kad braukšanai no punkta A uz punktu B būvēts ceļš. Dabiskam ceļam piemīt ainavas diktēta loģika, bet “taisītajam” ir vai nu piedzēruša traktorista loģika, vai nekādas loģikas vispār nav, vai arī to speciāli plāno autors ar mērķi sajaukt braucējiem galvu un sarežgīt viņiem dzīvi. Asbestas karjeru ceļiem ir autors, un es tur ar viņu iepazinos. Viņu sauc Vitālijs Katičevs. Bet to visu es stāstu nejaušajam viesim, mūsu pastāvīgais lasītājs, protams, ir jau pazīstams ar šo īsteno Urālu puisi, pateicoties kuram, šīs sacensības vispār notiek. Manuprāt, celiņš Vitālijam bija izdevies godam, gods un slava, trīsreiz urā. Es to saku ne tikai par testa posmu, bet par visu rallija trasi. Ļoti sarežģīta, kas prasa daudz domāt, grūti pierakstāma, vispār – super! Es saprotu, ka visus rallijbraucējus var iedalīt tādos, kas nemīl “taisītos” ceļus, un tādos, kam tie patīk, un neņemos apgalvot, kuri ir labāki (visur var ātri braukt). Taču es apgalvoju, ka no visiem “taisītajiem”ceļiem šis bija viens no labākajiem! Taču tās atkal ir manas liriskās atkāpes, gandrīz piemirsu pastāstīt par Vasjas vectēvu. Iepriekšējā dienā pie vakariņu galda piedāvāju savam tēvam no rīta doties man līdzi uz testiem un pavizināties mašīnā ar Vasju. Viņš nešaubīdamies piekrita (īstens Urālu vīrs! Pisuāri, āliņģi – jūs taču atceraties). Taču māte un māsas bija šokā. Kā tikai nemēģināja viņu atrunāt! Gan vecumu, gan visas esošās un potenciāli iespējamās kaites atcerējās, bet tēvs bija nepielūdzams. Un sievietes samierinājās… Un tagad es zinu, kā brīvprātīgos pavada uz fronti! Jāteic, visā manā sacensību karjerā es ne reizi nebiju pavizinājis tēvu rallija automašīnā. Tā bija viņa pirmā pieredze. Reiz es viņu vizināju pa Nirburgringu, bet, kā paši saprotat, tas bija pavisam cits brauciens. Rezultātā tēvs bija absolūtā sajūsmā. Biju domājis vienreiz izbraukt – un viss. Taču nē. Vispirms no auto riteņiem izbira gandrīz visas radzes, un tikai pēc tam no mašīnas izkāpa apmierinātie Vasja ar vectēvu. Ar to arī testi veiksmīgi beidzās. Nākamajā dienā oficiālajos testos mēs izbraucām posmu tikai trīs reizes, nolēmām pasaudzēt mašīnu. Taču mums bija uzliktas jaunas riepas, un bijām pārsteigti par to milzīgo nolietojumu. Iemesls bija nevis radžojuma kvalitāte, bet gan ļoti mazais sniega daudzums un cietie Asbestas ceļi. Šī pieredze ļāva pareizi saplānot riteņus sacensībām. Bet vakarā mēs satraukti braucām uz štābu reģistrēties. Bija par ko uztraukties. Lieta tā, ka šīs bija Vasjas pirmās sacensības pēc 11. novembra, kad viņam apritēja 18 gadi, bet autovadītāja tiesības nokārtot viņš nekādi nevarēja. Mums bija līdz gada beigām derīga RAFa atļauja, kurā Vasilijam tika atļauts piedalīties sacensībās, taču atrasties pie stūres tikai ātrumposmos. Bet visi jau saprot, ka tā tika izsniegta, kad Vasilijs bija nepilngadīgs un viņam vadītāja tiesības vienkārši fiziski nevarēja būt. Tagad mūs varēja bez garām runām padzīt.Taču nepadzina! Dokuments ir – ir. Termiņš derīgs – derīgs. Tā ka apsveicam Jūs, Georgij, apkalposiet reizē vairākas mašīnas! Paldies Dievam, kad RAFā sagatavojām dokumentu, tad derīguma termiņu norādījām līdz gada beigām, nevis līdz pilngadības sasniegšanai. Citādi izlūkošanas ar kauju vietā Vasja kārtējo reizi mēģinātu nokārtot eksāmenu braukšanā pa pilsētu (uz sacensību brīdi viņš jau teoriju un braukšanu pa laukumu bija nokārtojis, tiesa gan, abus otrajā reizē). Vispār vadītāja tiesību iegūšana ir atsevišķs stāsts, beigās pastāstīšu, ja neaizmirsīšu. Nākošā diena solījās būt necila un garlaicīga. Vasjam un Gošam, manas bubināšanas aizmugures sēdeklī pavadītiem, vajadzēja pierakstīt trīs ātrumposmus, bet komandai Ģirta vadībā iziet tehnisko komisiju. Stenogrammu, neskatoties uz ceļa sarežģītību, uzrakstījām apbrīnojami ātri. Parasti tas ir visai trokšņains un emocionāls pasākums. Vai nu Vasjam bija uzkrājies vairāk pieredzes, vai arī pēc avārijas “300 ezeros” viņš bija sācis uzmanīgāk ieklausīties manos aizrādījumos, bet viss noritēja lieliski. Tajā neapšaubāmi palīdzēja divu litru termoss ar garšīgu citronu tēju, ko bija sagatavojis Vasjas vectēvs. Mans litra termoss ir par mazu, to skaidri sapratu. Taču Ģirtam ar puišiem viss neveicās tik vienkārši. Vispārzināms, ka iziet tehnisko komisiju mūsu valstī ir daudz grūtāk nekā Pasaules čempionātā. Es personīgi esmu pārliecināts, ka pat FIA galvenais tehniskais komisārs Žerārs Takē kungs konsultējas pie mūsu augsti godājamā Brusņikina kunga. Andrejs gan kautrīgi neatzīst šo faktu un apgalvo, ka uz Franciju lidojis klausīties, nevis vadīt semināru. Taču jūtu - mānās! Ģirtam tas viss bija zināms (pērnajā ziemā Karēlijā viņš jau pabija zem šī “ceļa ruļļa”), tāpēc viņš gatavoja mašīnu ar īpašu rūpību. Taču, neskatoties uz to, tehniskās komisijas pretenziju saraksts ar grūtībām ietilpa vienā bloknota lapā. Ar to novēršanu noņēmāmies līdz vakaram. Ja godīgi, tad visu nenovērsām. Taču mūsu tehniskie komisāri ir tikpat augstsirdīgi, cik stingri, apžēlojās par mums un atļāva startēt, brīdinot, ka nākamajās sacensībās uz tādu pretimnākšanu mums nav ko cerēt (limits izsmelts). Urā! Sagatavošanās aiz muguras, rīt sacensības! Svētdienas rītā debesīs nebija neviena mākonīša, bet temperatūra pazeminājās līdz - 18 grādiem. Tas radīja divas problēmas. Pirmā bija visiem – zemu pie horizonta esošā saule spēcīgi apžilbināja acis. Vietām bija ļoti grūti braukt. Otrā problēma izrietēja no krāsns konstrukcijas mašīnā R4. Tā nav sevišķi jaudīga un pūš siltumu tikai uz stiklu. Tā ka jau pirmā ātrumposma finišā Vasja kājas vairs nejuta. Nepalīdzēja arī modernie velteņi, kuros Vasja sildījās pārbraucienu laikā. Kas attiecas uz braukšanu, tad es, protams, mašīnā nebiju klāt, taču, uzmanīgi izpētījis tur uzstādīto videokameru ierakstus, varu teikt sekojošo. Vasja brauca kaut kā saraustīti, ļoti nevienmērīgi. Vietām lieliski, vietām pavisam draņķīgi, dažviet bija jūtama nedrošība stenogrammā. Tomēr tādu braukšanu biju jau gaidījis, Vasjam taču tā bija pirmā pieredze braukšanā pa “taisītu” ceļu. Tā ka otrais laiks gan pirmajā, gan otrajā ātrumposmā bija likumsakarīgs rezultāts. Bet trešā ātrumposma beigās norauto riteni gan nevar izskaidrot citādi kā muļķīgu Vasjas kļūdu. Ne sarežģītais ceļš, ne Vasjas nosalušās kājas nebija vainīgas. Vienkārši pāragri iekrita pagriezienā, un attiecīgi izbraucienā atdūrās pret apmali. Bet tā izrādījās nepavisam ne no sniega. Rezultātā - praktiski pilnīgi atrauts ritenis, zaudētas gandrīz trīs minūtes laika un varonīga aizrāpošana līdz servisam. Servisā stundas laikā mehāniķi nomainīja visu, ko varēja, bet diemžēl riteņu ģeometriju atjaunot nepaguva, un uz otro sekciju mašīna devās gan uz četriem riteņiem, bet viens no tiem pat vizuāli šķiebās uz ārpusi. Mēs ar tēvu tajā laikā arī noņēmāmies ar servisu, sildījām zilganas kļuvušās Vasjas kājas. Atsildījām. Pēc tam tēvs, divos pirkstos paņēmis firmas “SPARCO “ balto, plāno, homoloģizēto pusgaro zeķīti, nicinoši to apskatīja un noprasīja: “Kas tas par mēslu?” Es lepni atbildēju, ka tas ir praktiski nedegošs tanks, itāļu. Tēvs dziļdomīgi atteica, ka viņš gan armijā pliks tankā neesot braucis. Un novilcis savas biezās, ar rokām adītās vilnas zeķes, viņš uzāva tās Vasjas kailajās kājās, pa virsu uzvelkot baltās firmas zeķītes. Pēc dažu minūšu šņākuļošanas Vasjam tomēr izdevās šo sviestmaizi iespiest sacīkšu zābakos un viņš bija gatavs doties tālākā cīņā ar viltīgajiem ātrumposmiem. Otrā sekcija pilnībā noritēja gaidītajā režīmā. Vasja brauca lēnāk, cīnījās ar nepaklausīgo mašīnu, bet apmalēm vairs neuzgrūdās. Pat uzvarēja noslēguma ātrumposmā. Rezultātā puiši palika ceturtie. Visi ieguva nenovērtējamu pieredzi un bija gatavi turpināt cīņu Krievijas čempionāta pirmajā etapā. Bet pēc atgriešanās mājās Vasja kārtējo (ceturto) reizi mēģināja nokārtot autovadīšanas eksāmenu, un, kā jūs jau pareizi uzminējāt, tas viņam atkal neizdevās. Instruktors, pavadījis 300 metrus ar Vasju pie stūres, viennozīmīgi secināja, ka viņš neprot rīkoties ar mašīnas vadīšanas orgāniem un bīstami izbraucis uz apļa. Izrādās, automašīnā pirmais ātrums ir tikai tāpēc, lai izkustētos no vietas, bet izbraukt uz apli acīmredzot drīkst tikai tad, kad tas ir absolūti brīvs (piemēram, ļoti agrā svētdienas rītā). Nākošais mēģinājums pēc nedēļas, varbūt paveiksies. Es solīju beigās pastāstīt par Vasjas autovadīšanas tiesību kārtošanu, ja neaizmirsīšu. Neaizmirsu. Sešpadsmit gados Vasja ieguva motocikla vadīšanas tiesības, turklāt jau pirmajā reizē. Braukt ar divriteņu transportlīdzekli viņš toreiz lāgā nemācēja, tāpēc viņa centība eksāmenos izskatījās ļoti dabiska un eksaminētāji to uztvēra labvēlīgi. No motocikla nekrīt, šā tā pagriež stūri, redzams, ka no visa baidās – GATAVS. Lūdzu tev tiesības, ja vēlies, vari pirkt litrīgo sporta moci, laipni lūdzam potenciālo pašnāvnieku armijā. Vasjam paveicās, viņa tētis pa pilsētu pārvietojas tikai ar motociklu (tiesa gan, ziemā ar metro) un zina, cik bīstams ir šis transporta veids. Tāpēc Vasja joprojām brauc ar 250 kubikcentimetru motociklu un saprot, ka cerēt uz kaut ko nopietnāku var ne tik drīz. Kad būs nobraucis pa pilsētu dažus desmitus tūkstošu kilometru, tad varēs padomāt. Kad Vasjam apritēja 18 gadi, viņš tūlīt devās uz VAI kārtot eksāmenu. Autoskolas beigšanas dokumenti viņam bija. Pirms diviem gadiem, mācoties braukt ar motociklu, viņš vienlaikus apguva arī automašīnu. Godīgi atzīšos, ka Vasja jau divus gadus pats brauc pie stūres, pašlaik viņam ir jau otrā automašīna. Latvijā viņš to dara pilnīgi likumīgi, viņam ir tā dēvētās “baltās tiesības”. Tā ir tikai Latvijas teritorijā derīga atļauja mācīties braukšanu uz ceļiem. Turklāt mašīnai jābūt ar burtu M, krievu valodā tas ir Y, un labajā pusē jāatrodas pieredzējušam vadītājam, kurš, ja kas atgadās, atbild par savu mācekli. Dzimtenē manas nolaidības dēļ Vasja brauc bez jebkādām tiesībām. Reizēm uzķeras, bet līdz šim viņu ir paglābušas Latvijas tiesības. Tās izskatās kā īstas, bet mūsu inspektoriem acīmredzot ir slinkums izlasīt, kas rakstīts tām otrajā pusē, vai arī viņi nezina angļu valodu. Es brīdināju Vasju, ka jāatkārto eksāmenu biļetes, jo divu gadu laikā viss aizmirsies, bet praktiskā pieredze, sevišķi Maskavā, drīzāk vērtējama kā mīnuss. Taču atcerēdamies, kā viņš bez problēmām atbildēja uz visiem eksāmena jautājumiem pirms diviem gadiem, Vasja manu padomu ignorēja un devās uz VAI. Rezultāts likumsakarīgs: atbildēs uz 20 jautājumiem četras kļūdas, bet pieļaujamas - tikai divas. Nākošo nedēļu viņš cītīgi gatavojās. Rezultāts atkal likumsakarīgs – tikai viena kļūda un pāreja uz nākošo līmeni. Pēc trīs uzdevumu izpildes laukumā instruktors Vasju izmeta no mašīnas ar verdiktu: NAV NOKĀRTOJIS. Mani tas izbrīnīja, es taču brīdināju viņu, lai nebremzē ar kreiso kāju, slīdē nebrauc un vispār uzvedas kā pilnīgs iesācējs. Vakarā viņš dievojās, ka visu darījis, kā es teicu, un pat nesaprotot, kur bijušas kļūdas. Eksaminētājs atteicies kaut ko komentēt. Es sapratu, ka mēs nezinām kaut kādu rituālu. Steidzami bija nepieciešama kāda “rūdītā” palīdzība. Atradām praktizējošu instruktoru ar daudzu gadu stāžu. Paskatījies, kā Vasja brauc pa laukumu, viņš paziņoja, ka viss tika darīts pilnīgi aplam. Izrādās, ka braucot atpakaļgaitā, vadītājs nedrīkst griezties puspagriezienā, ar labo roku balstoties uz pasažiera sēdekļa atzveltnes, un skatīties caur aizmugures stiklu, bet tieši tā es daru pats un mācīju arī Vasjam. Abām rokām vienmēr jāatrodas uz stūres, skatīties atpakaļ atļauts tikai spoguļos! Un “čūska”! Rallija braucējam tā ir kā tēvreize. Bet arī te viss izrādījās aplam. Izrādās, stūrēt, rokas pārceļot, nedrīkst, rokām jāstrādā augšā-lejā katrai savā stūres pusē. Jūs droši vien esat to redzējuši. Periodiski esmu novērojis tādu stilu dāmītēm, kuras tikko sāk vadīt automašīnu un ar kurām nākas dalīt ceļu pagalmos. Sēdi un skaties, kā viņa rausta rociņas šurpu turpu pa stūri, bet riteņi tā lē-e-e-ni pagriežas. Biju pārliecināts, ka tās ir kaut kādas personiskas seksuālas pieredzes izpausmes pret automašīnu. Bet nekā! Mācieties. Nāksies iesūdzēt tiesā Žeņu Guļenkovu, viņš taču nepareizi mācīja braukt ne vien mani, bet arī abus manus dēlus! Draugs esot. Bet uz slīpās estakādes nevis vienkārši jāapstājas un pēc tam jābrauc tālāk, bet vajag apstāties, pagaidīt, kamēr eksaminētājs izkāpj un noliek mašīnas aizmugurē konusu, tikai pēc tam drīkst kustēties. Bet Vasja pasteidzās, mēdz gadīties. Apbruņojies ar jaunām zināšanā un patrenējies “pareizā” braukšanā, Vasja bez problēmām nokārtoja braukšanu pa laukumu. Tālāk – pilsēta. Tur pagaidām pilnīgs vāks, divi mēģinājumi un abi neveiksmīgi. Nesen es speciāli agrāk pārnācu no darba un mēs abi ar Vasju devāmies pavizināties pa rajonu, kur notiek eksāmens. Es gribēju paskatīties, cik pārliecinoši viņš tēlo neprašu. Pa ceļam mēs vēlreiz pārrunājām pamatgudrības, ka pirmais ātrums mašīnai ir vienīgi tāpēc, lai izkustētos no vietas. Tahometra bultiņas novirzīšanās no tukšgaitas uzreiz samazina eksāmena nokārtošaans iespējas, vispār jāaizmirst tādi jēdzieni kā dzinēja darbības diapazons utt. Pareiza atbilde uz jautājumu “Kā darbojas motors? “ ir: “Uuuuuu”. Par vientiesi Vasja izliekas meistarīgi, pēc pusstundas tāda brauciena man vienkārši uzmetās nieze. Tomēr pāris nianses es tomēr pamanīju. Pirmkārt, ātrumu pārslēgšanā manāms automātisms, nevis sapringta domāšana, un, otrkārt, manevrēšana plūsmā pārāk pārliecinoša, nav vajadzīgo baiļu no citām uz ceļa esošajām automašīnām. Ceru, treniņš palīdzēs un Vasja trešajā mēginājumā tomēr nokārtos eksāmenu braukšanā pa pilsētu. Bet ja nē, tad… Paši saprotat, kā mūsu valstī risina tādus jautājumus un kā to vajadzēja risināt uzreiz. Noskatījies šo cirku, es saprotu, kāpēc mums uz ceļiem valda tāda putra. Glābj tas, ka vairums tomēr tiesības pērk, nevis kārto eksāmenus, pretējā gadījumā braukt būtu pilnīgi neiespējami. Lai gan tagad es ar sapratni un žēlumu sāku izturēties pret tām dīvainajām, kā agrāk domāju, personām, kuras nervozi slidina rociņas pa stūri mēģinājumā paātrināt šausmīgi lēno manevrēšanas procesu Maskavas pagalmos vai, izbraucot uz kādas šosejas, apstājas (pilnīgi apstājas!) ieskriešanās joslas galā. Ne jau viņas ir tādas, bet gan tāda ir dzīve. Tā ka pagaidām esmu par korupciju kā mūsu sabiedrības pamatu. Staņislavs Grjazins – speciāli SRT N. Filaretovas foto